Tāāātad, sveiki, te Roķiks end roļiks ar smagu nokavēšanos. :D

Tāāātad, stāsts ir par mūsu triangula/triumvirāta/trīsvienības/zajebisās trijotnes ceļojums uz Brenguļiem, un vaidie, tur ir ko stāstīt.

Viss sākās ar to, ka pienāca 1. maijs. Es piesvempos augšā, un braucu uz centru. Satiku seksu, tad mēs aizgājām pie GC un satikām Sarkasmu. Bijām nokomplektējušies. Tālāk tika braukts uz Brīvdabas muzeju ar kaut kādu autobusu, laikam pirmo. Nonākuši tur, redzējām vairākus stopētājus, no kuriem 2 bija izteikti gorīgi tirliņi, kas stopēja ar atstarotāju. Gaišā dienas laikā. Nu labi, tad tika aiziets līdz kaut kādiem akmeņiem, izdzerts pirmsstopēšanas alus un konstatēts, ka mums ir 3 roltoni un pavisam gandrīz necik naudas. Nu labi. Sākām stopēt. Negāja. Negāja. Negāja. Mums zēbē. Negāja. Pīpējām. ZĒBĒ...

Un tad mums pabļāva kaut kāds čalis no benzīntanka un prasīja, kur mums vajag.
Aizskrējām, šis teica, ka Vangažos izlaidīšot, jo viņam pašam tur jāiebrauc, un ja nu mēs nenostopējam, tad viņš mūs līdz Smiltenei aizvedīšot. Jā - starp citu, mūsu prātos pavīdēja zaimojošas domas par braukšanu tikai līdz Cēsīm. Bet paga, tad mēs tikām līdz Siguldai visai ātrā laikā, tur pavārtījāmies un izlēmām - ja mūs nevedīs līdz smiltenei, tad nebrauksim uz Brenguļiem. Bet, par laimi, nostopējām baigi foršo šoferi, kas gvelza par geocaching un tā tālāk un tā joprojām, vispār, baigi forši, aizveda līdz pat Smiltenes vidum, tur, kur viņam nevajadzēja.

Un te sākās episkais gājiens.

Gājām, gājām, jukām prātā, gvelzām - šoseja Smiltene-Valmiera ir ofic izsvītrota no stopējamkartes. Taču pastaigāt forši, baigi skaisti. Ja neskaita periodiskas pretīgas smakas. Nogājuši kādus 10 km, sajukuši prātā un uztraukušies par to, ka diez vai tiksim atpakaļ taja pašā dienā, nostopējām čalīti, kas laipni aizveda līdz pašiem Brenguļiem.

Te nolaidīsim prieka priekškaru - tur vienkārši bija dievīgi. Nav labākas vietas.

Tika izdzerts brengulis - divi uz trijiem - konstatēts, ka viņš ir daudz labāks nekā Rīgas brengulis, tad tika konstatētas lietas par pļavu, izrādās, ka nafig nekas nav jāmaksā. Un tika turpināts kaifot.

Līēlīskī.

Tad tika savāktas mantas, un iets uz Valmieras pusi. Nostopējām baigi ērto busiņu ar šoferi, kurš izskatījās pēc Hetfīlda pēc ~15 gadiem, vismaz manuprāt.

Aizveda līdz Valmieras pagriezienam. Tad mēs gājām, gājām, gājām, un mums vienkārši viss bija pofig. Tad sekss sajuka prātā un sāka dziedāt kaut ko.

Tad mēs tikām līdz kaut kādai dīvainai vietai ar mašīnu, neatceros, kā to vietu sauca. Bet drīz vien nostopējām kaut kādu sievieti, kas brauca līdz pat rīgai.

Un te nu es atplīsu.


Pamodos netālu no Rīgas, unprasīju, cik tālu vēl. Izrādās, ka mēs kāpjam ārā pie Alfas.
No sākuma bija ideja iet mājās ar kājām, taču tas izpalika - braucām ar autiņu. Tajā laikā tika izspriests oficiālais KURMĒSBIJĀM variants un tas, ka es esmu hiperaktīvākais no visas trijotnes. Vī.

Tad viņi kāpa ārā centrā.

Es aizbraucu līdz imantai un pēc tam izdomāju aizvilkties ar kājām l\īdz babītei. Tur iekāpu autiņā.

ŌŌĪŌŌ,BRENGUĻi! MĒS TUR ATGRIEŽAMIES!