Kā mēs ar Briedi uz Viļņu braucām
Labs jums atkal rīts no manis, Sarkasma.
Piedodiet, ka atkal ar nelielu nokavēšanos. Šoreiz stāsts būs par Lietuvas plašajām ārēm un feiliem. Piektdienas rītā ar Briedi (ex Rokenrolu), devāmies uz Baložu pagriezienu, lai dotos noraut jumtu Lietuvas galvaspilsētā. Laiciņš jau no paša rīta nesolīja neko labu. Izmirkām jau dzerot pirmsstopēšanas alu. Arī ar stopēšanu neveicās jau no paša sākuma, tādēļ izdomājām aizbraukt līdz Ķekavai un izmēģināt laimi tur. Nebija slikti - ātri vien tikām līdz Bauskai. No Bauskas arī neilgā laikā tikām līdz Panevežys. Nu tā, nedaudz pirms pilsētas. Domājām stopēt apkārt pilsētai pa apvedceļu. Zināms ka Lietuvas šosejas ir stopētājiem visai nedraudzīgas, tādēļ nespēdami atrast normālu spotu devāmies pamazām uz priekšu, protams mēģinot stopēt. Nesanāca. Kad bijām nogājuši aptuveni 7km, metām mieru un devāmies iekš Panevežys. Cerējām izmainīt naudu un noķert autobusu uz Vilnius. Kā nekā jau vakarpuse - paspēt stopējot cerību visai maz. Komunicēt ar diezgan pablondiem vietējiem neradījumiem, secinājām ka maiņas punkti jau ir ciet, so esam iestrēguši pusceļā. Protams panikā nekritām, devāmies meklēt ballīti šai pilsētā. Laika gaitā nonācām pie kaut kāda laukuma. Pa ceļam bijām secinājuši ka pilsēta ir kā izmirusi un tagad sapratām kādēl. Visa Panevežys jaunatne ballējās šajā laukumiņā, kur bija uzslieta neliela skatuvīte un spēlēja diezgan interesanta grupa, kuras vokālistes balss, lai arī laba un skanīga, man nereāli grieza ausīs. Kamēr paēdām ballīte jau bija beigusies... Pirms desmitiem vakarā! Fail! Secinājām, ka visi pārvākušies kapāt uz vietējo parku. Aizgājām protams arī paņemt pa alum un apsvērt turpmākos plānus. Piesēdāmies tuvāk kaut kādai pusalternatīvai kompānijai ar traku suni un malkojām alu. Cigaretes gāja uz beigām, alus arī, tādēļ Briedis saņēmās šai kompānijai pajautāt kur ir kāds nakts veikals (tātam tak jābūt katrā pilsētā - neaizbraucām jau uz mūžamežiem!). Tas mums arī aptuveni tika izskaidrots. Vēl nebijām paspējuši piebeigt alu, kad klāt pienāca Sandra (meitene no tās lietuviešu kompānijas, un laipni pavēstīja, ka šam;ejie ir nolēmuši mums piedāvāt naktsmājas. Score! Protama, ka neatteicāmies un kopā ar šiem palēnām devāmies un nakts veikaliņu, kur protams nācās izmantot vietējos, lai pārdevēja vispār saprastu ko mēs gribam. Un te nu vēl viens fail. Galīgi nepadomāju, ka nakts veikalos ar karti norēķināties nevar. Nācās iet bankomāta meklējumos. Pēcāk tika nopirktas 2 pakas Camel un 13 pudeles ne visai garšīga alus. Nakti pavadījām jautrās sarunās un atslēdzāmies.
Diena otrā. Pamodos no tā ka pustrakais suns man laiza seju. Ātri vien mūs aizvadīja līdz valūtas maiņai (kura bija ciet vēljoprojām), un paskaidroja kā tikt uz stopēšanai derīgu vietu. Spots tiešām lielisks, tikai mums priekšā ļoti nemākulīgi stopēja divas meitenes, kurām protams bija pa diviem spēcīgiem argumentiem, tādēļ viņas ātri vien tikai mašīnā. Toties mēs stāvējām un stāvējām, līdz sa[ratām ka nekur netiksim. Aiztināmies atpakaļ uz Panevežys, izmainījām naudu un sameklējām autoostu, lai realizētu iepriekšējās dienas ideju - tikt līdz Vilnius vismaz ar autobusu. Bet te tev nu bija. Biļešu cenas nereālas. Sapratām ka mūsu maciņiem tas būs nāvējošs trieciens, tādēļ nolēmām braukt ar autobusu (pēc visām neveiksmēm stopēšana vairs nebija ne prātā) uz Šiauliai. Autobuss super - ar galdiņiem un aizkariem. Nu pilnīgs luksuss. Pa ceļam izdzērām pa diviem aliem un mazliet iekodām kaut kādus čipsveidīgus radījumus. Izkāpām un atradām tuvējos krūmus, jo pūslis lika par sevi manīt. Ātri vien sameklējām to kam bija jābūt vecpilsētai. Es iedzēru alu, Briedis kafiju (wtf?! :D) un nolēmām sameklēt kādu mataināku galvu, lai uzzinātu kur ir jēdzīga ballīte visas nakts garumā. Atradām matainu galvu un sākām sarunu. Angliski protams. Kad šis uzzināja, ka esam no Latvijas, sāka runāt tekošā latviešu valodā! Izrādās kādu laiku Rīgā mitinājies. Sīkums bet patīkami. Uzzinājām, ka ir viens klubs (kurš vēl bija ciet) un viens bārs. Aizvilkāmies uz bāru un seicnājām, ka tur vieni pusmūža mužiki sēž. Nu i lai. Vismaz pa vienam alum tak jāizdzer, ja jau piesēdāmies. Ātri vien mums piesējās kaut kāds pārpīpējies (nopietni) lietuvietis, kurš man gribēja uzsaukt jāgeri. Tā kā es klepus zāles nedzeru, pie jāgera tika Briedis. Pa to laiku tas lietuvietis jau bija konkrēti izkretinējis, so sākām runāt ar lietuvieti vārdā Benas - vienīgie mati pa visu bāru. Pat bārmenes izskatījās mazliet pēc padomju laika mužika un aiz letes viņām bija beisbolene :D Drīz vien tracinoši kaitinošo lietuvieti sāka mest ārā (es palīdzēju - yay!). Tā kā ēsts gandrīz nekas nebija, secinājām ka tajā bārā ir lēta un garšīga pārtika. Pēc tam kopā ar Benas un protams arī neaizmirstot Briedi, devāmies uz to izslavēto klubu. Fail. Nekāda ballītes. Fanātiskie lietuvieši sēž ap televizoru un skatās basketbolu :D Vilkāmies meklēt ko darīt, kad sapazināmies ar čupu jauniešu kuri prasīja vai varam piemest zaļumiem. Laikam manu dredu iespaidā :D Protams, ka varam. Iedevām naudu un kopā ar daļu no šiem devāmies gaidīt preci pie izslavētā Teātra Bāra... kas izrādījās mistiska lietuviešu mazo padauzu tucotava! Pēc laika uzzinājām ka zaļumi nav pieejami. Fail. Iesūtījām Briedi bārā lai pamēģina iznest pāris alus, bet pēc laika uzzinājām, ka apsargi, sušķi tādi, nav ļāvuši. Kopā ar Benas devāmies Briedim palīgā izdzert alu. Uz galda atradām vēlvienu alu un uzdāvinājām Benas. Vēlāk devāmies meklēt nakts veikalu, kuram bija jābūt pie vilciena stacijas. Bet tur bija tikai burgertirgotava un čupa ar lietuviskas izcelsmes urāliem, kas acīmredzami nebija pozitīvi noskaņoti. Tādēļ ātri vien pajautājuši pārdevējai kur varētu nopirkt alu, devāmies tālākos meklējumos. Pēc krietna brīža sapratām ka mums noteikti ir pateikts nepareizs ceļš. Benas aizgāja mājās, mēs ar Briedi atradām pamestu, ne visai siltu autobusa pieturu, pie kuras pagulēt.
Diena trešā: ilgais ceļš mājās. Pamodāmies un seicnājām, ka vismaz divu autobusu pasažieriem ir bijis tas gods vērot mūs guļošus. Devāmies uz šoseju. Ilgi stāvējām stopēšanai piemērotā autobusa pieturā (protams arī pirmsstopēšanas alu neaizmirsām), līdz man radās ideja kustēties pamazām gar šoseju uz priekšu. Pēc brītiņa nostopējām kristiešus, kuri brauca uz dievkalpojumu Kryžiu Kalnas (bišķi pēc Krizeskalna izklausās, ne? :D). Tas gan bija tikai 3-5km. Bet vismaz pazuda bezcerības sajūta, jo kāds apstājās. Krīzes kalnā ar ili stāvējām. Un atkal - tiko sākām kustēties uz priekšu mūs aizveda uz Jonišķis. Pie tam mašīnā brauca čalis kurš arī ir bijis uz Kilkim Žaibu. Sweet, vismaz bija mazliet par ko pamuldēt. Jonišķis nopirkām lētāko maizi un ļoti negaršīgas jēlas hotdogdesiņas, no kurām es sevī spēju iedabūt tikai vienu. Un protams alu, kuru dzerot mums aizdomīgi apkārt sāka ripot lietuviešu policija. Nācās pārtraukt pikniku un doties uz šoseju kamēr šie neizdomā pieripot arī klāt. Gar šoseju ejot piebeidzām alu un sākām stopēt. Mēģinājām sākt. Jau no iepriekšējās pieredzes zināju ka tā šoseja ir tukša, bet ne jau tik ļoti. Pēc laba brītiņa kāds robežsargs mūs aizveda līdz robežai - vietai ar daudz izsakošu nosaukumu - Meitene. Tā nu mēs ar Briedi ieājām Meitenē. Labi jau skan, ne? Bet īstenībā tur baigais tukšums un nevienas meitenes. Parunājāmies ar robežsargiem un ilgi centāmies stopēt katru mašīnu, kas brīnumainā kārtā pabrauca garām. Tad izlēmām, ka otrā ielas pusē patrulējošā robežsardze, ļoti iespējams, atbaida šoferus. Devāmies uz priekšu. Jau atkal. Tikai šoreiz ne tik veiksmīgi. Ar kājām aiztenterējām līdz Elejai un mērenai pārliecībai, ka mājās tajā dienā netiksim. Bet tieši tad, kad gājām cauri Elejai, apstājās furgons - māja uz riteņiem! Score! Jauns sasniegums manā stopēšanas vēsturē. Iekšā sēdēja vāciešu ģimene, kas tripoja pa Baltijas valstīm. Šie izjautāja mūs par ekonomisko stāvokli, pludmalēm, attiecībām ar cittautiešiem (a.k.a. krieviem). Šis jautājums arī aizņēma ceļa lielāko daļu.
Izlaida mūs netālu no mājām. Super.
Apkopojums:
Plusi:
Telefona numuri no cilvēkiem Panevežys un Šiauliai
Pilnīgi neparedzamie pavērsieni visa tripa garumā
Gardais lietuviešu alus
Jaunais stopēšanas sasniegums - māja uz riteņiem!
Mīnusi:
Vilnius tā arī vēl nav apmeklēta (tiks labots)
Uz šo mirkli stopēšana nesagādā tik lielu prieku kā agrāk
Mēs ar Briedi pēc šoferu domām laikam neesam tie ''ņemamākie'' cilvēki
Tas arī viss mīļie.
Nākošnedēļ būs stāsts par Liepāju.
C ya ;)
Zvērā
Labrīt bērni. Šeit Sarkasms.
Kā jau bija paredzams, gan es, gan arī Sekss aizbraucām uz Zvērā fest '11. Šis stāsts nu par to. Pēc kārtējās ļoti veiksmīgās stopēšanas, bijām tikuši līdz Saldum... un secinājām ka Saldus ir applūdis. Nācās pat vilkt nost kediņas un uzlocīt bikses lai tiktu cauri. Smagi viņiem + zemniekiem būs sūdīgi ar ražu. Mēģinājām sagaidīt pie Saldus apļa Šembi, kurš bija aizgājis pakaļ alum, bet viņš ļoti kavējās, so nesanāca. Dzerot alu laimīgi tikām līdz festam, kur secinājām, ka taisnība baumām, ka viss ir applūdis. Futbola laukums, rampas, viss. Upe ir traka! Sacēlām teltis, apsveicinājāmies ar tautu un iedzērām alu. Protams es neiztiku bez megafeila - vēl pilnīgi skaidrā iekāpu k-kādā mistiskā dubļuspraugā bļ :D Pašā vakarā pie PND pamatīgi iztrakojos pa skatuvi, no kuras traki fani mani ik pa laikam iemeta pūlī. Pēc noballētās nakts pat veiksmīgi atradu telti, toties Sekss atslēdzās turpat pie ugunskura :D
Nākošajā rītā saņēmāmies stopēt uz Zirņiem jo gribējās alu un cigaretes. Zirņos gan (man)neparedzētu apstākļu dēļ aizkavējāmies ilgāk nekā plānots. Atpakaļ nākot garīgais zem nulles, so meklēju Šembi ar ko piekapāties, bet megafeils atkal. Šamējam sieviete salauzusi roku un brauc mājās. Un Šembim ar jābrauc rezultātā. Smird. Protams kamēr Šembis kustējās prom, pa ceļam piesēdām un ātrā laikā daudz alus. Kad šis aizbrauca, aiztinos atpakaļ uz festu un visu vakaru diezgan mierīgi pavadīju ar Zani un Čirkaino. Nekā īpaši interesanta nebija. A Žēl.
Mājupceļs bija garš, jo braucām jau 7dienā. Nostopēt nereāli, jāvelkas līdz pašam Saldum. Pa ceļam savācām k-kādus divus čaļus, kurus ne visai tālajā kafūzī pabarojām un padzirdījām. Pēc dzīrēm sadalījāmies pa divi un tomēr mēģinājām nostopēt nedaudzos atlikušos kilometrus, kas arī izdevās. Saldū nogurums jau bija pietiekams un arī garīgais nekāds, so aizbraucām mājās ar autobusu.
Tas no Sarkasma arī viss. Drīzumā vēl kāds stāsts. Ča ;)
Brenguļbrenguļi.
Čaū, te Sekss.
Jums manis pietrūka, vai ne?
Tātad man ir dots tas gods aprakstīt Sarkasma dzimšanas dienas svinības Brenguļos. Jūs neticēsiet, bet mēs izlēmām doties turp ar a u t o b u s u, jo Sarkasms negribēja nokavēt pats savu dzimšanas dienu. Pa ceļam gan iekāpām Ļeņingradā un savācām līdzi Svilpi. Burtiski savācām, jo viņš bija bišķīt vācams.
Valmierā iepirkām vajadzīgo un devāmies uz Brenguļiem, kad mani sasniedza telefona zvans no Valtera, kuru mēs tad sagaidījām. Brenguļos mēs jau pašā sākumā bijām pieci, jo Mārcis mūs panāca ceļā (stopēšanas veiksme). Sākām jau iesildīties ar alu un necik ilgi nebija jāgaida, līdz parādījās vēl dažas jaukas personas. Iepirkām naktij dziru un sākām ballīti. (Nakts melnumā mēģināju izskaidrot diviem eksemplāriem ceļu uz Brenguļiem, ceļu viņi beigās atrada un pat ieradās vēl pirms viss alus bija beidzies). Gājām naktī peldēties un šūpoties. Visu nakti aizmigt nevarēju, bet īsti visu notikušo atcerēties arī nevaru.
Nākošajā rītā visi lēnām pieceļamies un sākam mēģināt izskatīties pēc cilvēkiem. Vislabākais modināšanas veids laikam ir tad, kad tev zvana, lai izsauktu uz darbu, bet tu guli uz soliņa un sāc pa telefonu lamāt priekšniecību. Smieklīgi vienkārši. Protams, visi rītu atkal sāk ar brenguli + ejam uz kioskiņu meklēt pārtiku. Visas picas izpirkām jau iepriekšējā vakarā, bet vēl palikuši bija kāpostu salāti ar desu. Sēžam un baudam dzīvi līdz sākas lietus. Tad gan pamūkam zem jumtiņa. Pēc dažu kaitinošu vietējo apmeklējuma un pārējo meiteņu aizklīšanas tālēs zilajās, mēs nododamies klusajai stundai. Kad lietus jau vairāk kādu laiku nelija, atgriezāmies atpakaļ pie mūsu galdiņa. Es tiku aizsūtīta mēģināt savervēt vietējās brenguļu meitenes. Kas arī vēlāk atnāca, tikai Ū ar savām spējām viņas aizbiedēja tālu tālu projām. Šajā vakarā es neatceros gulētiešanas faktu, bet tāds noteikti bija, ņemot vērā to, ka no rīta es pamodos.
Rīta pusē atlikušie cilvēki lēnām sāka bīdīties prom. Daži uz vilcienu, bet daži ar plakātu "Kailas sievietes". Pēcpusdienā, kad Sarkasms mēģināja pierunāt mani uz vēl vienu alus kausu, bet gandrīz aizmiga, to darot, mēs beidzot kustējāmies mājās - atkal ar autobusu.
Labi nosvinēts. Un Brenuļu pārdevēja mūs atcerēsies vēl vismaz trīs mēnešus. Nav jau daudz tādu idiotu, kas divas dienas nodzīvo parkā pārtiekot no alus.
Apdegušie pleci un estiņu rums
Gaidījāt Sarkasmu? Nu tad sagaidījāt!
Notika tā, ka pirms pusotras nedēļas (zinu jau zinu ka atkal aizkavēts apraksts), mēs ar Seksu devāmies igauņus lūkoties. Tur bija tāds festiņš, saukts ''Hard Rock Laager'', ar vienkārši fantastisku lineup, vismaz mūsu platuma grādiem. Protams pirms stopēšanas tika izdzerts alus. Viens. Tikai. Ātri vien tikām līdz Baltezeram (no iepriekšējiem stāstiem zināma vieta). Tur mūs izlaida pie stopēšanai ideālas pieturas. Nostājāmies, sākām stopēt... un pēc divām stundām, kuru laikā neviens nestājās, sāka pamazām pārņemt izmisums. Beigu beigās tomēr nolēmām paiet garām Ādažiem. Un te nu pierādījās tas, ka kartēs mēdz būt kļūdas un tas, ka pa ne visai apmeklētām šosejām stopēt nav viegli. Izrādījās, ka tieši pirms Ādažiem šoseja dalās - kāds gan brīnums, ka neviens nestājās! Panika auga - jau puspieci un vēl tik garš ceļā priekšā. A MNEMIC (mans galvenais mērķis pasākumā) bija paredzēts uzstāties jau desmitos vakarā! Ātri vien aizstopējām līdz Saulkrastiem, no kurienes mūs aizveda līdz pašai robežai laipns cilvēks, kuram nemaz tik tālu nevajadzēja braukt. Sweeeeeet! Pie robežas secinājām ka mašīnas nebrauc. Ieturējām pusdienas un apturējām vienu no retajām mašīnām kas brauca garām. Un te nu haļava! Aizcveda līdz pašam pagriezienam uz Vana-Vigala (reālajam galamērķim). Te nu mazie ceļi, pa kuriem reti kas brauc, bet āttālums līdz galamērķim 15km. Gājām ātrā tempā, kamēr mūs atkal nepiemeklēja haļava. Apstājās igauņu mataiņi. Mašīnā kondicionieris, vēsumiņš un mūs vēl ātri vien pacienāja ar aukstu alu. Kā arī aizveda līdz pašam festam.
Secinājām, ka nepareizas informācijas dēļ mums ar Seksu nepietiek naudas pat ieejai. Par laimi ieraudzījām latviešus un aizņēmāmies no Stalkera 15EUR. Laimīgi uzslējām telti un devāmies uz pilsētu meklēt alu, jo Moonsorrow jau bija nokavēti, bet līdz MNEMIC vēl bija laiks. Alu nedabūjām. Telšu pilsētiņā gan dabūjām. Pie MNEMIC protams izlēkājos pirmajā rindā un gandrīz zaudēju savu jau tā mazliet traumēto prātiņu-saprātiņu. Vēl pie šamējiem noķēru cepuri, ko kāds bija uzmetis uz skatuves un grupa meta atpakaļ nost :D Trofeja. Pēcāk ar Seksu, Irmu, Kalnieti un igauņu bariņu dzērām alu un rumu. Pēdējais ko atceros ir tas, ka Sekss aizgāja gulēt. Līdz cikiem dzēru, kā atradu telti - nezinu.
Pamodos. Neatceros gan cikos, bet alu dabūju momentā! Un neilgi pēc tam mani arī iedzina peldēties, diezgan bīstamā vietā, kur gandrīz dabūju sirdslēkmi, jo pēkšņi krast iegrima par vairāk kā metru! Šajā (vai arī iepriekšējā) dienā sapazinos ar Morbid'u un Ezi - 100% lielākais ieguvums no festa. Nu vienkārši zelta cilvēki! 10os izstāvējām veikalrindu, lai tiktu pie alus un cigaretēm. Pa dienu sapratām ka vīriešorgāns ir dvēsele, kā arī radās vēlviens leģendārs notikums - ''Crazy Family''. Bet par to labāk citreiz. Pirms grupām ar Bro palīdām zem koka nosnausties. Biju tādā lupatā, ka neatceros ka būtu gājis Sanctimony klausīties, un pie Rotting Christ ar Seksu wnk izrubījāmies netālu no skatuves. Par grupām īsumš - Metsatõll nospēlēja fantastiski, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar My Dying Bride un Forgotten sunrise (izbrīnīja ka man tik ļoti iepatikās). MDB pie viena nospēlēja laikam ka visas savas labākās dziesmas (šos jau ar mājas apstākļos mūžam neklausos). Pēc tam kapāju - protams atkal nezinu līdz cikiem. Sweet. No rīta pamodos un uzlāpījos, kā arī aizgāju ar Seksu un Bro uz veikalu nopirkt alu, un cigaretes sev un citiem. Lai jau bērni papriecājas. Uzpildoties radās ideja paprasīt latviešu šoferim lai mūs ar Seksu uz haļavu aizrauj vismaz līdz normālai šosejai. Kad es sadzēros alu + viens igaunis, kurš festa teritorijā dzīvoja jau 2 (!!!) nedēļas, sāka mani dzirdīt ar rumu, Sekss jau sāka nopietni uztraukties vai paspēsim savākt mantas laicīgi, lai vēl paspētu parunāt ar soferi. Bet protams, ka paspēju. Pēc Eža dedzīgas uzstājības (megaliels paldies), šoferis nolēma mūs aizraut līdz pat Rīgai. Vispār super, jo ar stopēšanu man diez vai būtu labi veicies. Pa ceļam pieturvieta Tūjā pie jūras, kur Morbids ar Ezi no mums laipni atvadījās (un mēs iemetām Seksu jūrā). Tālāk aluspilns ceļš līdz Rīgai un šoferim domātās pateicības negaidīta nozaudēšana. Žēl.
I guess that's it.
veiksmes jums ;)
p.s. iespējams rakstā būs korekcijas pēc rūpīgas konsultācijas ar Seksu.
Kilkim Žaibu
Mēs jums pietrūkstam, vai ne?
Tātad šis būs stāsts par Lietuvu, festivālu un Jāņiem, kas man nemaz Jāņus neatgādināja.
1. diena
Festā mēs protams atkal esam pilns ar latviešiem. Turklāt tā čupiņa, kas mēs tur bijām, vēl nebūt nebija visi. Pirmā diena tika veltīta nopirktā alko izdzeršanai un padzeršanai kopā ar lietuviešiem, kuri ir ļoti jauki un dāsni, ja mūsu alko beidzas. 1. nakts, kad Sarkasmu stiepu uz telti. Turklāt nedzeriet lietuviešu dvuļas, jo...
2.diena.
Es pamostos ar tādām pohām, ka pusi no dienas pavadu vienkārši gulšņājot teltī, kamēr Sarkasms blandās apkārt. Viņš, pretēji man, māk izmantoto alus dziedinošo spēku no rītiem. Kad esmu pietiekami savākusies un atdzīvojusies, konstatēju, ka latvieši mēs esam palikuši vairāk. Parādās tādas reti redzētas personas kā Briedis, Klinta un Ginta. Turklāt izdodas atpazīt arī dažus latviešus no pagājušā gada un iepazīt dažus jaunus ar kuriem var ilgi un gari runāt par stopēšanu.
Mani kopš Kilkja nomoka divi jautājumi. Kā var aizdomāties pārdot lapsas galvu un kā var aizdomāties vienu tādu nopirkt? Bet sarkasms tā izdarīja un man ir pārliecība, ka viņš ir diezgan apmierināts ar savu pirkumu. Lapsas galvu sauc par Žeņu, jo, ja Sarkasmam būs kaķis to sauks par Kaķi.
Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet pat nedzerot man vakari nedaudz aizmūk. Vakarā nonākam pie lietuviešiem, kuri mūs dzirda ar alu.
2. nakts, kad stiepu Sarkasmu uz telti.
Iekārtojos teltī, lai gulētu, bet pie latviešu ugunskura skan tik smuki dziesmas, ka nevaru izturēt un lienu atpakaļ ārā no telts. Prieks klausīties. Kaut kur uz rīta pusi noskaidrojām, ka ir cilvēki, kas ir ar mieru iebarot Sarkasmam 8 litrus brenguļa, lai es viņu varētu aizvilkt uz dzimtsarakstiem. Pasaule ir dīvaina.
3. diena.
Pamostos diezgan žirgta, bet Sarkasms atkal dodas papriecāties par alu no rītiem. Šī rīta plāns ir atrast ugunskuru, lai varētu uzvārīt un apēst siltu roltonu. Ugunskuru atrodam vēl pirms cilvēks ar vienu sejas izteiksmi aka Toms ir paspējis latviešu ugunskuru atjaunot. Man pat izdodas no lietuviešu meitenes aizņemties dakšiņu tāpēc savu roltonu varu ēst ar ekstrām.
Pēc brokastīm ar Briedi, Sarkasmu un Guntu dodamies uz Vārnām un uz veikalu. Tur mēs atstājam savus pēdējos litus par cigaretēm un alu. Sēžam netālu no Vārnām zālītē un vecā trīsvienība atkal rada morālas traumas. Tam gabalam starp festu un Varniai piemīt spējas iznīcināt mūsu smadzeņu šūnas.
Festā atkal darbojamies un komunicējam ar tautu. Starp citu, ir ļoti biedējoši, ja tu esi teltī un dari diezgan 18+ lietas, bet pēc tam izlienot no telts, konstatē, ka pie tās visu laiku kāds ir sēdējis. Viens. Pie ugunskura, kurš nedeg īsti. Creepy.
Jautri tiešām bija vērot kā cilvēki taisa pārģērbšanos pēc pārģerbšanās, lai vinnētu saldējumu par brīvu loterijā, kurā visas lozes bija pilnas. Gaidam pēc tam Skyforger uzstāšanos. Pirmo reizi laikam visu koncertu nosēžu malā, lai varētu tā mierīgi izbaudīt. Forši klausīties, kā lietuvieši dzied līdzi dziesmas. Turklāt Skyforger repertuārs šoreiz bija tāds īpatnēji interesants. Tikai nosalu baigi klausoties. Pēc Skajiem gājām pasildīties pie lietuviešu ugunskura līdz nākošajai grupai.
Tā arī nākošo grupu īsti nepaliku klausīties. Apsēžos, ietinusies guļammaisā, un pēc pāris dziesmām saprotu, ka ir pārāk auksts. Atstāju savu guļammaisu Sarkasmam un dodos pie ugunskura uzvārīt roltonu un izžāvēt zeķes. Pēc kāda laika atgriežas Sarkasms. Sēžam, vāram un ēdam Brieža roltonus un sākam justies nedaudz siltāk. Izejam pēdējā apgaitā gar lietuviešu ugunskuru un dodamies gulēt.
4. diena
No rīta agri mostamies un dodamies stopēt. Prieciņš galīgs, kad no rīta izdevās izņemt 20 litus un nopirkt cigaretes un ēdmaņu. Nostopējam latvieti, kas brauc līdz Rīgai. Gandrīz visu ceļu nogulēju, bet jāsaka, ka braucām mēs sasodīti ilgi un man pēc tam sāpēja dibens. Rīgā apēdam picu un dodamies mājās. Eju gulēt.
Nedaudz juceklīgs apraksts no jūsu Seksa.
dīvaina diena, jeb Baltezera fetišs
Te atkal jūsu Sarkasms, bērni, ir atnācis ar svaigu stāstu.
Viss sākās ar to, ka kopā ar Seksu izdomājām aiztīties no Rīgas atpūsties zaļajos Latvijas plašumos, šoreiz tuvos - izdomājām izstaigāt Garkalnes pamesto armijas bāzi, kā arī uztaisīt tur pikniku. Protams kā jau vienmēr tikām līdz šosejai un pēc pirmsstopēšanas alus bijām gatavi doties ceļā. Pirmā mašīna, ko nostopējām, piedāvājās mūs aizvest uz... kā jau no virsraksta sapratāt, Baltezeru. Tā kā nu galīgi nebija pa ceļam, mēs laipni ateticāmies un turpinājām staipīt roķeles garāmbraucošo mašīnu virzienā. Kā jau parasti, tas nepalika bez panākumiem. Apstājās divi jaunieši, kuru ceļš veda uz Dūņezeru, kas protams atrodas netālu no Baltezera. Apnika atteikt, tādēļ nolēmām, ka mainam plānus un braucam uz to pusi. Tad sekoja pirmā dīvainība. Jaunieši (abi, arī šoferis) nolēma piestāt maliņā lai padedzinātu zaļbarību (nu jūs jau zināt kādu). Itkā negudra rīcībva no šofera puses, bet nu nejau man viņu mācīt. Vēl šamējie secināka ka degviela šiem ar beigusies, so pēc zaļumiem (kuros mēs ar Seksu nepiedalījāmies) devāmies uz benzīntanku. Viņi sapirka barību mašīnai, es sev. Respektīvi alu, protams. Tad braucām uz Dūņezeru. Pa ceļam maldījāmies gar (iespējams arī pa) Ādažu poligonu, daļēji tpc ka nezinājām īsti ceļu, daļēji arī tpc, ka šoferis nebija īsti spējīgs noteikt virzienus. Bet visā kopumā viņš brauca apbrīnojami sakarīgi. Kad beidzot atradām spotu kur piemesties, šie turpināja zaļo dzīvi, bet mēs ar Seksu iekodām un padzērām alu. Vēlāk šie mūs izmeta uz šosejas Ādaži-Rīga. Priecīgi. Stopējām. Pēc neilga brīža apstājās auto no kura izkāpa apaļš onkulis un paprasīja man cigareti. Pēc tam arī piedāvāja vietas savā auto. Un tad atkal dīvainības. Mašīnā bija viņa sieva un bērns (brīnījos par sievas sakarīgo izskatu, salīdzinājumā ar onkuļa galīgi nesakarīgo. Pēcāk vēl izrādījās, ka onkuļa sieva negribēja stopētājus savākt, bet onkulis viņai sameloja ka šamējam slikti, lai apstātos :D Lielāko daļu viņs stāstīja ka viņa sieva, krieviete, neko nesaprotot angliski, un sauca viņu ''Čuska''. Tik tiešām ar īso ''U''. Pēc brīža gan izrādījās ka Čuska tomēr šo to saprotu... piemēram uz sevi adresēto ''Čuska'' :D Megafail :D Izlaida no auto mūs centrā un devāmies pie Bro nokārtot šo to internetā un iedzert alu.
That's all folks. Ča ;)
būu
Labs rīts no Sarkasma.
Sen neesmu te dalījies ar saviem piedzīvojumiem, tā kā beidzot ir laiks uzrakstīt par kārtējām savām bezatmiņām. Sagadījās tā, ka vakar kopā ar Seksu gājām uz tirgu meklēt man šortus un kedas. Kā par brīnumu arī atradām. Un pat lēti. Bet ne par to šis stāsts. Pārkarsuši saulē gājām uz Ļeņingradu atvēsināties ar aukstu Madonas alu/ūdeni. Kā nu kurš. Viens alus izvērtās par vairākiem man. Kad Sekss brauca uz darbu/haltūru, es nolēmu ka jāsagaida viņu centrā. Kļūda. Sazvanīju Bro, satiku vēl ne vienu vien sen neredzētu cilvēku, par ko vispār milzumliels prieciņs. Bet kā jau jūs zināt, sen neredzēti cilvēki nozīmē alus plūdus. Un tecēja pa pirmo :D Satiku arī Plato Mārtiņu, ar kuru izrunājām nopietnās sarunas. Pilnīgā esiforijā aizgāju tad kad uzradās Marta ar Ēriku. Tas draņķis pat ir Latvijā šoreiz uz palikšanu. Daudz daudz izmantoju Kōmas/Čoma karti. Daudz, daudz, par daudz... Neilgi pēc Seksa parādīšanās pie apvāršņa, mana apziņa zaudēja no sākuma asumu, pēc tam pazuda pati. Retā reize kad to ko atceros no mājupceļa ir grūti nosaukt pat par neskaidriem fragmentiem. Bet kā es uzzināju, Seksam ir izdevies mani brutāli iebāzt tramvajā, no kura es viņu pēc tam esot izvilcis ne tur kur vajadzēja. Pēc tam viņai izdevās mani iestūķēt vēl vienā tramvajā (protams iestūķējoties man līdzi) un pat, kā viņa izteicās, ''izbakstīt'' ārā no tramvaja. Bro kā izrādās esot aizdzīts mājās tikai ap vieniem naktī. Prieks ka ir kāds kas kapā maz un spēj mani savākt.
Tas arī viss bērni. Gatavojos naktsmaiņai darbā un vēlu jums veiksmes. Jūsu Sarkasms. Č.