Čaū, te Sekss.

Jums manis pietrūka, vai ne?
Tātad man ir dots tas gods aprakstīt Sarkasma dzimšanas dienas svinības Brenguļos. Jūs neticēsiet, bet mēs izlēmām doties turp ar a u t o b u s u, jo Sarkasms negribēja nokavēt pats savu dzimšanas dienu. Pa ceļam gan iekāpām Ļeņingradā un savācām līdzi Svilpi. Burtiski savācām, jo viņš bija bišķīt vācams.
Valmierā iepirkām vajadzīgo un devāmies uz Brenguļiem, kad mani sasniedza telefona zvans no Valtera, kuru mēs tad sagaidījām. Brenguļos mēs jau pašā sākumā bijām pieci, jo Mārcis mūs panāca ceļā (stopēšanas veiksme). Sākām jau iesildīties ar alu un necik ilgi nebija jāgaida, līdz parādījās vēl dažas jaukas personas. Iepirkām naktij dziru un sākām ballīti. (Nakts melnumā mēģināju izskaidrot diviem eksemplāriem ceļu uz Brenguļiem, ceļu viņi beigās atrada un pat ieradās vēl pirms viss alus bija beidzies). Gājām naktī peldēties un šūpoties. Visu nakti aizmigt nevarēju, bet īsti visu notikušo atcerēties arī nevaru.
Nākošajā rītā visi lēnām pieceļamies un sākam mēģināt izskatīties pēc cilvēkiem. Vislabākais modināšanas veids laikam ir tad, kad tev zvana, lai izsauktu uz darbu, bet tu guli uz soliņa un sāc pa telefonu lamāt priekšniecību. Smieklīgi vienkārši. Protams, visi rītu atkal sāk ar brenguli + ejam uz kioskiņu meklēt pārtiku. Visas picas izpirkām jau iepriekšējā vakarā, bet vēl palikuši bija kāpostu salāti ar desu. Sēžam un baudam dzīvi līdz sākas lietus. Tad gan pamūkam zem jumtiņa. Pēc dažu kaitinošu vietējo apmeklējuma un pārējo meiteņu aizklīšanas tālēs zilajās, mēs nododamies klusajai stundai. Kad lietus jau vairāk kādu laiku nelija, atgriezāmies atpakaļ pie mūsu galdiņa. Es tiku aizsūtīta mēģināt savervēt vietējās brenguļu meitenes. Kas arī vēlāk atnāca, tikai Ū ar savām spējām viņas aizbiedēja tālu tālu projām. Šajā vakarā es neatceros gulētiešanas faktu, bet tāds noteikti bija, ņemot vērā to, ka no rīta es pamodos.
Rīta pusē atlikušie cilvēki lēnām sāka bīdīties prom. Daži uz vilcienu, bet daži ar plakātu "Kailas sievietes". Pēcpusdienā, kad Sarkasms mēģināja pierunāt mani uz vēl vienu alus kausu, bet gandrīz aizmiga, to darot, mēs beidzot kustējāmies mājās - atkal ar autobusu.
Labi nosvinēts. Un Brenuļu pārdevēja mūs atcerēsies vēl vismaz trīs mēnešus. Nav jau daudz tādu idiotu, kas divas dienas nodzīvo parkā pārtiekot no alus.