Beidzot saņēmos izdarīt to, ko vajadzēja izdarīt jau sen. Pastāstīt jums to, kā mums gāja 18. novembrī. 

Datums jau pats par sevi ir īpašs, bet vēl īpašāku to padarīja fantastiskais pasākums, kur jūsu Sekss un Sarkasms piedalījās. Bet sāksim visu no paša sākuma. 

Vakarā tikāmies centrā ar mērķi paspēt aiziet līdz dzīvoklim un aiztaisīt logu, kurš iepriekšējā dienā bija atstāts vaļā. Vismaz tajā dzīvoklī tāpat nebūtu ko zagt, kā vien pāris sapuvušas lietas padomju laika ledusskapī. 
Pa ceļam satikām Šembi un tā nu viņa kompānijā atradām ceļu līdz dzīvoklim un tad līdz Ulmaņa piemineklim.
Parakstījāmies par to, lai bezmaksas izglītība būtu tikai valsts valodā, saņēmām lāpas un sākām gaidīt gājiena sākumu. 
Tās emocijas, kas iestājās redzot simtiem lāpu degam apkārt, simtiem cilvēku dziedam dziesmas un simtiem cilvēku ar saucieniem apstiprinot to, ka viņi ir latvieši. Gājiens bija no Ulmaņa statujas līdz Brīvības piemineklim, metot līkumus pa Vecrīgu. Gāja gan pavisam veci cilvēki, gan jaunieši, gan mazi bērni. Viens otam blakus un vienoti.

 
Pēc gājiena satikām čupu ar savējim cilvēkiem un sākām doties uz Ļeņingradu (kur tad vēl). Tā palēnam brengulis pēc brenguļas, un doma par iešanu uz salūtu lēnām izplēnēja. Bet par to sabīdījām kopā galdu un Sarksms paspēja viņu iekarot! Bet tas galds kopumā piedzīvoja daudz. Hmm, laikam turpmāk jāmēģina notikumi pierakstīt ātrāk, jo īsti precīzi vairs neatceros, kā pienāca dienas beigas. Es tikai pamanījos kļūdīties izsaucot taksometru un mājās (ne savās) ļoti saldi aizmigu.