Esmu visu nedēļu ballējusies un briesmīgi gribās gulēt, bet es tomēr saņemšos un uzrakstīšu, kā es ar Sarkasmu Jāņus svinēju. 

Astoņos no rīta satikāmies, ap vienpadsmitiem jau gājām pāri Juglas tiltam. Mūsu plāns bija svinēt Jāņus Piltiņkalnā, vadoties pēc tautiskajām tradīcijām. Ar pašu stopēšanu diezgan kavējāmies. Mēģināšu attainot, kāpēc tā.

Juglas tilta galā netālu no Brīvdabas muzeja pārdeva Brenguļu alu. Pretojoties kārdinošajai 5l muciņai, mēs paņēmām 1l un devāmies dzert pirmsstopēšanas Brenguli. Jāsaka, ja mēs būtu paņēmuši 5l mēs nekur nebūtu aizstopējuši. Lēnā garā izdzērām alu un devāmies uz priekšu, jo jau pirms mums stāvēja vairāki stopētāji. Nedaudz pastāvējām, sapratām, ka neiet un devāmies atpakaļ izdzert vēl vienu alu (šoreiz trīsiesalu). Sanāca padusmoties uz stopētājiem, kas lien citiem priekšā. Nu ir takš nerakstītie goda kodeksi!
Iedzērām alu un devāmies atkal uz priekšu. Paņēmām vēl vienu ilgāku pauzi saulainā meža ielokā. Pēc tam nogājām kādu krietnu gabaliņu ik pa brīdim apstājoties. Ap kādiem četriem vai pieciem par mums beidzot apžēlojās un aizveda līdz Bērzkrogam. Tad nonācām līdz ceļam, kas veda uz Drustiem. Zemes ceļš. Tiešām neizskatījās, ka kāds pie pilna prāta pa viņu brauktu. Bet brauca.
No šī mirkļa mēs abi varam lepni teikt, ka esam nostopējuši slavenību - Roberto. Un es arī varu teikt, ka nekad vairs nekāpšu mašīnā, kuru vada itālis, jo busiņš, kurā mēs braucām, gandrīz apgāzās. 
Drustos mūs izlaida (tur pat bija asfalts). Atzīmēšu, ka mēs bijām domājuši alu un paiku nopirkt tur. Veikalu atradām ātri - veikals strādā līdz sešiem un brīvdienās ir slēgts. Īpaši laimīgi mēs nebijām, bet ceļu turpinājām. Paprasījuši norādes mēs gājām uz to kalnu. Sekojām cepumu taciņām un beigtiem stārķiem, kas karājās no ligzdām. Mēs pat nestopējot neko nostopējām mašīnu, kas mūs paveda nedaudz uz priekšu. 
Nonākuši līdz kalnam mēs izlasījām lapiņu, kas bija piesprausta pie ziņojumu dēļa. Vēstījums bija pa to, ka Jāņi tiek svinēti tikai 21. datumā. Tātad situācija - mēs esam čuhņā apmēram deviņos vakrā, autobuss iet vienreiz dienā un 5:00 no rīta. Zvanam Briedim, lai pasmietos par mums, un šis atcerās, ka Jānim vecāki dzīvo Drustos. Nu ko - zvanam Jānim. Mums piedāvāja naktsmājas. Bet mēs protams neesam gudri. Sekss un Sarkasms izdomāja kājām aizčāpot līdz šosejai un mēģināt pašu spēkiem kaut kur tikt. Kad tikām līdz Drustiem nostopējām kādu pāri, kuru plāns arī bija izgāzies un kuriem arī bija dziļi vienalga, kur nokļūt svinēt. Pabraukājāmies apkārt un viņi mūs aizveda uz Raiskumu. 
Samaksājām ieejas biļeti, iedzērām pāris alus un beidzot paēdām. Dzīve uzreiz likās vēl gaišākās krāsās. Paklausījāmies arī Fredi, Putnu Balli, Apvadceļu un kko, kas bija galīgi dīvains. Bet vispār pasākums sasodīti labi organizēts. Viss kārtīgs, cilvēki mierīgi un tualetes pat puslīdz tīras, turklāt es tiku pie bezmaksas zupiņas. Ap trijiem vai četriem sākām iet uz Cēsīm pa vidu ielienot odos. 
Sākām runāt par vēsturi un izejot cauri citplanētiešiem nonācām pie apkalpošanas sfēras. Autobusā aizmigām momentā. 

Es teikšu, ka šitie bija episkākie Jāņi, kādi mums ir bijuši.