Mums ar Sarkasmu beidzot nobrieda ideja, ka ir jādodas uz "Tepat ir Labi". Kā vienmēr visu darījām ļoti nesteidzīgi. Pamodāmies, paēdām, izgājām, skrēju atpakaļ divreiz pakaļ aizmirstām lietām, aizbraucām uz centru un izdzērām A-salā aliņu, gaidot Sarkasma brāļa ierašanos. Gaidot sapratām to, ka nezinām nevienu pazīstamu cilvēku, kas arī taisītos braukt. Tas nozīmēja to, ka mēs nezinājām nevienu, kam prasīt vietu teltī, jo mums tādas ekstras nebija. Bet tie nebūtu mēs, ja mūs tādi sīkumi traucētu.
Sarkasms savāca savu guļammaisu, kas jau ilgi, ilgi pie viņa brāļa mētājās, un devāmies ceļā. Pie Pleskavas šosejas izdzērām pirms-stopēšanas alu un sapratām, ka ir baigā mērce - daudz stopētāju jau priekšā. Bija jau pieci vakarā un sāka likties, ka mēs nekur netiksim. Turklāt divi pāri ar stopētājiem mums vēl brutāli priekšā piegāja. Nācās man atturēt Sarkasmu no logu dauzīšanas. Bet mūsu stopētāju veiksme mums vēl kā vienmēr stāv klāt! Tikām līdz Siguldai, no Siguldas līdz Bērzkrogam, kur satikām vēl vienu pazīstamu kompāniju (tos savāca veiksmīgi). Beigu beigās no Bērzkroga paņēmām autobusu, lai būtu pilnīgi droši, ka nokļūsim galā.
Pateicoties tieši šim autobusam viss notika daudz veiksmīgāk nekā paredzēts. Protams, kā īstiem festcilvēkiem mums nebija ne mazākās nojausmas, kurp doties. Rodas ideja, vajag kādam paprasīt. Tur pat pie Narvesena ieraugam - stāv meitene un panks. Dodamies klāt un prasām vai viņi zina ceļu. Nezināja, bet zināja, ka jābūt festivāla taksometram. To tā arī neizdevās sazvanīt, bet sazinoties ar dažādiem cilvēkiem, beidzot izdevās izvēlēties pareizo ceļu. Pa ceļam uzzinājām, ka mums ir daudz kopīgo paziņu, un, manuprāt, ir jābrīnās, kā mēs nebijām pamanījušies iepazīties kaut kad senāk. Šie divi jaukie cilvēki kļuva par mūsu šī festa kompāniju.
Atraduši festu mēs izdzērām pēdējās alus pudeles, veicām mahinācijas ar kolas pudeli un devāmies iekšā. Vēl pirms tam satiku dažus sen neredzētus cilvēkus, par ko bija ļoti liels prieks. Pēc tam palīdzējām uzcelt telti un devāmies izpētīt festivāla teritoriju un pameklēt pazīstamos cilvēkus. Liels bija mans pārsteigums sastopot Rūtiņu, kura kārtīgi strādāja alus teltī. Tur paslēpušies no lietus pīpējām, dzērām alu un mūsu "koliņu". Kaut kur tuvāko pāris stundu laikā mana filma pazūd un atceros tikai to, kā Ziga mani veda uz telti. No rīta pamostoties sapratu, ka pārējiem arī nav īsti labāk.
No rīta priecājos par iespēju izmazgāt zobus, jo man mutē noteikti bija nomiruši pāris kaķēni. Pirmās pusstundas laikā Sarkasms jau atkal planēja apkārt, bet kā tad savādāk, ja tikko izlienot no telts viņam piedāvā kubu. [Es šitik lielus armijas kubas patēriņus neatceros redzējusi pāris gadus]. Drīz Sarkasms atkal aizmiga un es kopā ar Ģirtu un Ū izdzēru šņabi un arī aizmigu. Es gan esmu gulējusi brutālāk, jo pamodos tikai sešos vakarā, bet pirms tam mani esot bijis pavisam neiespējami pamodināt.
Kamēr es gulēju Sarkasms bija pamodies un atradis pie telts ieejas pilnu zaļās kubas pudeli. Tālākais laikam man nav jāstāsta. Starp citu, savu rīcību pēc pamošanās es īsti atcerēties nevaru. Zinu to, ka baložmāris lika dīžeju teltī kādas piecas dziesmas pēc kārtas un ka mēs ar Ū kaucām poision un rockstar. Ļoti ļoti traumējoši ausīm.
Tad mani beidzot atrada Sarkasms un tad laikam mēs sākām blandīties apkārt. Šis pastāstīja, ka pa to laiku kamēr es gulēju viņš bija pamanījies atkal piepildīties ar alu un aizmigt pie skatuvēm. Bet arī ritmam gulēt-piedzerties-gulēt-piedzerties reiz pienāk gals. Naudas vairāk nebija, cigarešu arī nē. Pasēdējām pie ugunskura un devāmies gulēt.
Starp citu, četriem cilvēkiem divvietīgā teltī gulēt ir diezgan pagrūti. Pakustēties nav īsti viegli. Un no rīta man gulēšanu traucēja tas, ka Kocijs krāca kā uz miršanu. No rīta pamodāmies diezgan agri, lai varētu veiksmīgi tikt mājās. Jauks cilvēks no kaimiņu telts mūs pacienāja ar ūdeni. Tad mēs devāmies uz veikalu, lai uzpildītu savus krājumus. Starp citu, Smiltene dažreiz liekas vēl nesaprotamāka par Jelgavu.
Atradām mazu jauku veikalu, alu un aizgājām uz parku pasēdēt un pabaudīt pēcfesta sajūtu. Garām ik pa brīdim pagāja cilvēki, kas plānoja nokļūt mājup. Un mums meitenēm bija misija, dabūt savus vīriešus līdz autobusam/šosejai, un tas tiešām nav viegls uzdevums. Kad Kociju un Zigu iesēdinājām autobusā, Sarkasms paņēma vēl vienu alu. Izdzērām un tad devāmies uzbrukumā veikalam un šosejai. Pa ceļam ieņemot benzīntanka tualeti.
Protams, citi stopētāji mums jau bija priekšā, bet atkal pierādījās, ka mēs esam stopēšanas dieva mīluļi un salīdzinoši ātri tikām mašīnā, kas mūs aizveda līdz Rīgas robežai.

Tātad šis bija ļoti, ļoti vispārīgs "Tepat ir labi" pārskats.