dīvaina diena, jeb Baltezera fetišs
Te atkal jūsu Sarkasms, bērni, ir atnācis ar svaigu stāstu.
Viss sākās ar to, ka kopā ar Seksu izdomājām aiztīties no Rīgas atpūsties zaļajos Latvijas plašumos, šoreiz tuvos - izdomājām izstaigāt Garkalnes pamesto armijas bāzi, kā arī uztaisīt tur pikniku. Protams kā jau vienmēr tikām līdz šosejai un pēc pirmsstopēšanas alus bijām gatavi doties ceļā. Pirmā mašīna, ko nostopējām, piedāvājās mūs aizvest uz... kā jau no virsraksta sapratāt, Baltezeru. Tā kā nu galīgi nebija pa ceļam, mēs laipni ateticāmies un turpinājām staipīt roķeles garāmbraucošo mašīnu virzienā. Kā jau parasti, tas nepalika bez panākumiem. Apstājās divi jaunieši, kuru ceļš veda uz Dūņezeru, kas protams atrodas netālu no Baltezera. Apnika atteikt, tādēļ nolēmām, ka mainam plānus un braucam uz to pusi. Tad sekoja pirmā dīvainība. Jaunieši (abi, arī šoferis) nolēma piestāt maliņā lai padedzinātu zaļbarību (nu jūs jau zināt kādu). Itkā negudra rīcībva no šofera puses, bet nu nejau man viņu mācīt. Vēl šamējie secināka ka degviela šiem ar beigusies, so pēc zaļumiem (kuros mēs ar Seksu nepiedalījāmies) devāmies uz benzīntanku. Viņi sapirka barību mašīnai, es sev. Respektīvi alu, protams. Tad braucām uz Dūņezeru. Pa ceļam maldījāmies gar (iespējams arī pa) Ādažu poligonu, daļēji tpc ka nezinājām īsti ceļu, daļēji arī tpc, ka šoferis nebija īsti spējīgs noteikt virzienus. Bet visā kopumā viņš brauca apbrīnojami sakarīgi. Kad beidzot atradām spotu kur piemesties, šie turpināja zaļo dzīvi, bet mēs ar Seksu iekodām un padzērām alu. Vēlāk šie mūs izmeta uz šosejas Ādaži-Rīga. Priecīgi. Stopējām. Pēc neilga brīža apstājās auto no kura izkāpa apaļš onkulis un paprasīja man cigareti. Pēc tam arī piedāvāja vietas savā auto. Un tad atkal dīvainības. Mašīnā bija viņa sieva un bērns (brīnījos par sievas sakarīgo izskatu, salīdzinājumā ar onkuļa galīgi nesakarīgo. Pēcāk vēl izrādījās, ka onkuļa sieva negribēja stopētājus savākt, bet onkulis viņai sameloja ka šamējam slikti, lai apstātos :D Lielāko daļu viņs stāstīja ka viņa sieva, krieviete, neko nesaprotot angliski, un sauca viņu ''Čuska''. Tik tiešām ar īso ''U''. Pēc brīža gan izrādījās ka Čuska tomēr šo to saprotu... piemēram uz sevi adresēto ''Čuska'' :D Megafail :D Izlaida no auto mūs centrā un devāmies pie Bro nokārtot šo to internetā un iedzert alu.
That's all folks. Ča ;)
būu
Labs rīts no Sarkasma.
Sen neesmu te dalījies ar saviem piedzīvojumiem, tā kā beidzot ir laiks uzrakstīt par kārtējām savām bezatmiņām. Sagadījās tā, ka vakar kopā ar Seksu gājām uz tirgu meklēt man šortus un kedas. Kā par brīnumu arī atradām. Un pat lēti. Bet ne par to šis stāsts. Pārkarsuši saulē gājām uz Ļeņingradu atvēsināties ar aukstu Madonas alu/ūdeni. Kā nu kurš. Viens alus izvērtās par vairākiem man. Kad Sekss brauca uz darbu/haltūru, es nolēmu ka jāsagaida viņu centrā. Kļūda. Sazvanīju Bro, satiku vēl ne vienu vien sen neredzētu cilvēku, par ko vispār milzumliels prieciņs. Bet kā jau jūs zināt, sen neredzēti cilvēki nozīmē alus plūdus. Un tecēja pa pirmo :D Satiku arī Plato Mārtiņu, ar kuru izrunājām nopietnās sarunas. Pilnīgā esiforijā aizgāju tad kad uzradās Marta ar Ēriku. Tas draņķis pat ir Latvijā šoreiz uz palikšanu. Daudz daudz izmantoju Kōmas/Čoma karti. Daudz, daudz, par daudz... Neilgi pēc Seksa parādīšanās pie apvāršņa, mana apziņa zaudēja no sākuma asumu, pēc tam pazuda pati. Retā reize kad to ko atceros no mājupceļa ir grūti nosaukt pat par neskaidriem fragmentiem. Bet kā es uzzināju, Seksam ir izdevies mani brutāli iebāzt tramvajā, no kura es viņu pēc tam esot izvilcis ne tur kur vajadzēja. Pēc tam viņai izdevās mani iestūķēt vēl vienā tramvajā (protams iestūķējoties man līdzi) un pat, kā viņa izteicās, ''izbakstīt'' ārā no tramvaja. Bro kā izrādās esot aizdzīts mājās tikai ap vieniem naktī. Prieks ka ir kāds kas kapā maz un spēj mani savākt.
Tas arī viss bērni. Gatavojos naktsmaiņai darbā un vēlu jums veiksmes. Jūsu Sarkasms. Č.
Turpat bija labi.
Sarkasms savāca savu guļammaisu, kas jau ilgi, ilgi pie viņa brāļa mētājās, un devāmies ceļā. Pie Pleskavas šosejas izdzērām pirms-stopēšanas alu un sapratām, ka ir baigā mērce - daudz stopētāju jau priekšā. Bija jau pieci vakarā un sāka likties, ka mēs nekur netiksim. Turklāt divi pāri ar stopētājiem mums vēl brutāli priekšā piegāja. Nācās man atturēt Sarkasmu no logu dauzīšanas. Bet mūsu stopētāju veiksme mums vēl kā vienmēr stāv klāt! Tikām līdz Siguldai, no Siguldas līdz Bērzkrogam, kur satikām vēl vienu pazīstamu kompāniju (tos savāca veiksmīgi). Beigu beigās no Bērzkroga paņēmām autobusu, lai būtu pilnīgi droši, ka nokļūsim galā.
Pateicoties tieši šim autobusam viss notika daudz veiksmīgāk nekā paredzēts. Protams, kā īstiem festcilvēkiem mums nebija ne mazākās nojausmas, kurp doties. Rodas ideja, vajag kādam paprasīt. Tur pat pie Narvesena ieraugam - stāv meitene un panks. Dodamies klāt un prasām vai viņi zina ceļu. Nezināja, bet zināja, ka jābūt festivāla taksometram. To tā arī neizdevās sazvanīt, bet sazinoties ar dažādiem cilvēkiem, beidzot izdevās izvēlēties pareizo ceļu. Pa ceļam uzzinājām, ka mums ir daudz kopīgo paziņu, un, manuprāt, ir jābrīnās, kā mēs nebijām pamanījušies iepazīties kaut kad senāk. Šie divi jaukie cilvēki kļuva par mūsu šī festa kompāniju.
Atraduši festu mēs izdzērām pēdējās alus pudeles, veicām mahinācijas ar kolas pudeli un devāmies iekšā. Vēl pirms tam satiku dažus sen neredzētus cilvēkus, par ko bija ļoti liels prieks. Pēc tam palīdzējām uzcelt telti un devāmies izpētīt festivāla teritoriju un pameklēt pazīstamos cilvēkus. Liels bija mans pārsteigums sastopot Rūtiņu, kura kārtīgi strādāja alus teltī. Tur paslēpušies no lietus pīpējām, dzērām alu un mūsu "koliņu". Kaut kur tuvāko pāris stundu laikā mana filma pazūd un atceros tikai to, kā Ziga mani veda uz telti. No rīta pamostoties sapratu, ka pārējiem arī nav īsti labāk.
No rīta priecājos par iespēju izmazgāt zobus, jo man mutē noteikti bija nomiruši pāris kaķēni. Pirmās pusstundas laikā Sarkasms jau atkal planēja apkārt, bet kā tad savādāk, ja tikko izlienot no telts viņam piedāvā kubu. [Es šitik lielus armijas kubas patēriņus neatceros redzējusi pāris gadus]. Drīz Sarkasms atkal aizmiga un es kopā ar Ģirtu un Ū izdzēru šņabi un arī aizmigu. Es gan esmu gulējusi brutālāk, jo pamodos tikai sešos vakarā, bet pirms tam mani esot bijis pavisam neiespējami pamodināt.
Kamēr es gulēju Sarkasms bija pamodies un atradis pie telts ieejas pilnu zaļās kubas pudeli. Tālākais laikam man nav jāstāsta. Starp citu, savu rīcību pēc pamošanās es īsti atcerēties nevaru. Zinu to, ka baložmāris lika dīžeju teltī kādas piecas dziesmas pēc kārtas un ka mēs ar Ū kaucām poision un rockstar. Ļoti ļoti traumējoši ausīm.
Tad mani beidzot atrada Sarkasms un tad laikam mēs sākām blandīties apkārt. Šis pastāstīja, ka pa to laiku kamēr es gulēju viņš bija pamanījies atkal piepildīties ar alu un aizmigt pie skatuvēm. Bet arī ritmam gulēt-piedzerties-gulēt-piedzerties reiz pienāk gals. Naudas vairāk nebija, cigarešu arī nē. Pasēdējām pie ugunskura un devāmies gulēt.
Starp citu, četriem cilvēkiem divvietīgā teltī gulēt ir diezgan pagrūti. Pakustēties nav īsti viegli. Un no rīta man gulēšanu traucēja tas, ka Kocijs krāca kā uz miršanu. No rīta pamodāmies diezgan agri, lai varētu veiksmīgi tikt mājās. Jauks cilvēks no kaimiņu telts mūs pacienāja ar ūdeni. Tad mēs devāmies uz veikalu, lai uzpildītu savus krājumus. Starp citu, Smiltene dažreiz liekas vēl nesaprotamāka par Jelgavu.
Atradām mazu jauku veikalu, alu un aizgājām uz parku pasēdēt un pabaudīt pēcfesta sajūtu. Garām ik pa brīdim pagāja cilvēki, kas plānoja nokļūt mājup. Un mums meitenēm bija misija, dabūt savus vīriešus līdz autobusam/šosejai, un tas tiešām nav viegls uzdevums. Kad Kociju un Zigu iesēdinājām autobusā, Sarkasms paņēma vēl vienu alu. Izdzērām un tad devāmies uzbrukumā veikalam un šosejai. Pa ceļam ieņemot benzīntanka tualeti.
Protams, citi stopētāji mums jau bija priekšā, bet atkal pierādījās, ka mēs esam stopēšanas dieva mīluļi un salīdzinoši ātri tikām mašīnā, kas mūs aizveda līdz Rīgas robežai.
Tātad šis bija ļoti, ļoti vispārīgs "Tepat ir labi" pārskats.