Nu re, ir pienākusi otrdiena, tātad, laiks manai vārdu spēlei šeit. '
jauki.. vispār, man šodien garastāvoklis ir salīdzināms ar milzīgu, apaļu nulli mīnusā. nez. tāda pilnīgi nekāda sajūta.

Vakardienas fotografēšanās bija smieklīgākais, ko vispār varēju tajā dienā atrast - mani savāca, un nofočēja, kā es ar eliņu turamies rokās.. jēgu es tā arī neizpratu ;]

[runājot par Elīnu - viņai ir 15! Tas mani vienkārši burtiski atsēdināja uz pakaļas - pēc uzvedības un izskata, es dotu apaļus 20, ja ne vairāk. vispār, mūsdienās jaunieši izskatās vecāki par savu īsto vecumu [par šo te es jau mazliet paspēju pasmieties - mēs novecojam ātrāk, attiecīgi, nomirsim ātrāk], nez kādēļ... gan jau kārtējā valdības konspirācija ar mērķi noslaucīt ķīnu no zemes virsas]

braucot mājās aizdomājos par visādām gudrām lietām - par viņu, kurā esmu ieķēries līdz ausīm [kas ir stulbākā lieta, ko esmu darījis..nu ok, ēst spirtā vārītas desiņas bija stulbāk. still, man bija 6 gadi], par dzīvi un nākotni.. Runājot par nākotni - ir tik daudz sapņu, tik daudz iespēju un lietu, kuras jāpārbauda un jāizbauda.. Negribot jāsāk domāt par to, vai es dzīvošu pietiekami ilgi, lai piepildītu visu, ko esmu iecerējis.
vispār, esmu pēdējā laikā pasācis dzīvot nākotnei, nevis tagadnei. tādēļ, ka ticu Dievam. Kāds sakars Dievam ar nākotni? Nu lūk, redziet, cilvēka mūžs uz šīs zemes ir īss un moku pārpilns. Dažkārt, vienīgais, kas mani tur pie veselā saprāta ir doma, ka rīt būs labāk un ticība tam, ka tur, augšā, ir kāds, kas mani vēro un uztraucas, kāds, pie kura es došos pēc tam, kad manis vairs nebūs.

Nolēmu , ka tiklīdz saņemšu algu un nomaksāšu parādus, nopirkšu bībeli.. tāda mirklīga iedvesma, nez, jo kristietisms kā releģija mani nepiesaista nu nemaz, bet tās domas.. doma par to, ka jātic.

Sasmējos pamatīgi par cigaretēm. Dārgā google.lv saka, ka cigaretes nenomierina - relaksācijas sajūta rodas tad, ka nikotīns pamazām iziet no asinsrites aknās. tas vien pierāda to, ka cilvēks bez sevis iznīcināšanas procesa nevar - vajag karu, lai novērtētu mieru, vajag mirt, lai novērtētu dzīvību. Dažkārt, atrodot šādus paradoksus , smagi pārdomāju, vai tik tiešām vēlos atlikušo dzīvi pavadīt pētot un rakņājoties cilvēka apziņā. Vai šādu pašizziņas procesu vispār ir iespējams izturēt?

nu re, te nu es samuldējos. Iespējams tādēļ, ka šodien klejoju apkārt kā suns, nezinādams , ko iesākt. Rīt man būs brīva diena, kuru izmantošu, lai nokārtotu visus parādus mācībās, un varbūt iesākšu to jauno ideju grāmatai. Un varbūt uztaisīšu ko ēdamu. Bet, visticamākais, ka visu dienu sarakstīšos ar manu medussapņaino grizlii ;]]


EDIT: sc, es izdomāju, ka piedzerties vienatnē vairs nav stilīgi, tāpēc tā vairs nedarīsim. Un vispār, es gribu mazliet mainīties vēl . Patīkami apzinātes, ka cilvēki mainās man līdzi, attiecīgi, es ar saviem draugiem jūtos kā viens vesels. Tā ir sajūta, par kuru sapņoju jau sen.. un man patīk.

Ok, nu man jāskriet satikt Anne - es nevaru saprast, kā es veselus 2 gadus varēju ar viņu nekomunicēt, dēm? she's such a sweetheart.



vispār, viss ko es gribēju, ir parasta dzīve. nu es planēju starp draugiem, mīļotajiem un opheliac'iem, un saprotu, ka tā ir dzīve, kura ir domāta man - lai kā es gribētu, es nevarētu dzīvot aukstasinīgi. kurš tad var? man patīk dzīvot tik emocionāli un izmisīgi kā tagad .

we're living fast, still, we won't die young.


\

Shiny Toy Guns tad nu arī bija šodienas galvenā vērtība. Atā, un līdz nākošajai tikšanās reizei piektdien.

xoxo,
//v.